Viņas soļi atskanēja lielceļa plašumā,
Dodoties turp, kurp ved viņas sirds.
Viņas vārdi kā mūzika skanēja visa ceļa garumā,
Jo no tiem vien pus pasaule mirdz.
Viņas acis veidoja gleznu,kas tīta neparastās krāsās,
Tās netvēra skatienus,bet dzīvoja itkā savu dzīvi.
Viņa neapzināti smiltīs savas pēdas atstās,
Tā taču notiek,ja kādu patiešām mīli.