Es nupat aizliedzu prātam domāt,

Kas notiks, ja tas atkal pie Tevis aizsteigsies?!

Tas gaida, kad pārstāsi spēlēt svešas lomas,

Un, kad par citu , pārstāsi izlikties.

Es nupat aizliedzu acīm tālumā skatīties,

Kas notiks, ja tās Tevi tur ieraudzīs?!

Tās turpinās Tevī raudzīties,

Līdz Tavs tēls kā migla rītā izgaisīs.

Es nupat aizliedzu sacām lūpām vārdu izteikt,

Kas notiks, ja tās centīsies pēc Tevis saukt?!

Tās runās monologā, kad gribēsi visu izbeigt,

Un turpinās naktī manu miegu jaukt.

Es nupat aizliedzu savai sirdij just,

Kas notiks, ja tā stipras jūtas izaudzēs?!

Tai bail, ka šis viss var atkal zust,

Un nākotnē melnas pēdas iezīmēs.

 /Dakota/