Pārkāpjot slieksnim,kas veda vilinoši aiz nezināmiem vārtiem , turpinās gājiens. Gājiens uz priekšu pretīm rudenim. Nu vairs ir palikusi nedēļa augusta, no visām iepriekšējām,kas mums tika piedāvātas. Radības slēpjas siltākos stūros,sildās cits pie cita kam rokas salst un pārrunā lietas,kādas tās izskatās kad lietus tās noskalojis. Kliedzieni pretīm,lai neatlaiž siltumu un čuksti,lai palaiž,lai vēlreiz ar to satiktos.
Es gāju šim garām, un attapos pie kalna. Cik grūts bija ceļš augšup,manām jūtīgajām acīm pret gaismu iet bij grūti, kājas slīdēja dubļos un rokas berza koku saknes, bet viss jau tik saredzams! Esmu augšā! Te neviena nav?! Balss mana aizkrita. Apklusa,par daudz tai bij runāts. Neviens nedzirdēja sakām kādu vārdu,jo kliedzieni visi skan vienādi.
Zaļganas lapas vilināja mani kādā nostūrī,kur caurmots bija akmens no cilvēku lūgšanām. Es izgaismoju sev sprīdi apkārt taču nemanījo neko pazīstamu. (...)

Viss,kas noticis ir kaut kur pazudis,kā dienas,ka siekritušas dziļā atvarā. Un tik grūti ir pasakāmi šie vārdi pēc visa tā,ko nezinu,jo kaut kas mani tur un nelaiž vēl vaļā............