Sveiks.. Izlasot nosaukumu gribas stostīties, mazliet iepauzēt un pavērties aiz loga rūtīm cik fiziskas ir šīs pēdas, jo ir vēls maijs un zāles stiebri ir jau noklājuši zemi. Taču mūsu sajūtas ir atkarīgas viennozīmīgi no sevis nostādīšanas, līdz ar to, nezinu kā ir Tevi, bet manā sirdī ir skaists ,siltu vēju pieskārieniem glāstošs jūras krasts. Bet šeit es neraksīšu par to, kas nav, par to varat izlasīt tuvējā avīžu kioskā jebkurā žurnālā, kā mums trūkst, ko mums papildināt ,ko aplaimot vai ko piepildīt. Nē, mums ir viss, un par to jau talāk..(... )
Aizgājis gads. Ir noslēdzies vel viens posms no mūsu ikviena dzīves, un sācies jauns.Esam izdzīvojuši dabas mošanos, mūsu instinktu piepildījumu ko līdz noplaukumu. Aiziet emocijas, kuras tobrīd šķitušas vispasaules mērogā, aiziet cilvēki, kuri darījuši ikdienu kā karalisku gājienu pusdienās. Bet kā mēs aizejam?! Un kā aiziet tie..par kuriem jaunajā gadā pacelsim šampanieša vai vīna glāzes, tie, kuri varbūt maigi skūpstīs mūsu plecu vērojot sprakšam ugunskuru Jāņos, tie,kuri vienkārši būs līdzās vai arī tie, kurus mēs vēlamies redzēt līdzās?! Vai ir iespējams kaut ko paņemt līdzi , tā vienkārši, nelūdzot?!
Es labprāt paņemtu Tevi, jebkur. Pie rokas skanīgā solī dotos, jebkur. Ja sākumā šķitīs,ka uz šīm notīm spēlē egoisma kārts , tā nav. Tava klātbūtne ir sākusi aizpildīt dvēseles tempļa tukšos kaktus un principā dvēseli cilvēks mājās atstāt nemēdz. Jā, es ņemu Tevi līdzi.

 MAn ienāca prātā kā Tu par mani domā, ja domā?! Kā par meiteni,kurai garšo vīns un mellenes!? Vai kā citādi?Pēcpusdienas...ak, tā ir pagājusi. Labi. Agra vakara skūpsts Tev, my incredible man.