Un atkal mēs gaidīsim pilnmēness nakti,kad ūdenī ieraudzīsim rītdienu,kur mūsu nebūs.
Vērsimies lapās sabirušajās mūsu jūras laukumā, runāsim cik dažādas tās.
Pilna zeme tām,kuras nav spējušas turēties kokos ,vējšs tās izmētājis pa labi,pa kreisi. Sārtajām nemaz te nav jābūt,tās pamanam tumšbrūno smilšu kastē.

Tādi arī esam mēs...cilvēki.