Aukstais Oktobra rīts. Saule šorīt skopa pret zaru galiem, slēpjas drūmajos mākoņos ,ļaudama kļavu burvībai pamest stumbrus, brāzmainajā vējā. Līdzīgi kā vīrakā tinusies sega nesilda pirkstu galus,kuri kavējas vēl kaut ko uzrakstīt.

Mans domu lidojums jau pabijis pilsētās un ciemos,nomalēs un lielceļos. Uz Tavas ielas arīdzen. Nesaucot tas atgriezies pavisam skaidrs un izkrāsojis manu smaidu.

Es aizlīmēju logus,jo neko no ārpasaules man dzirdēt vairs nevajag,un neko ielaist istabā es negaidu. Kāpēc gan sevi mānīt ja pārņēmis ir acīmredzamais. Atnācis ir nemainīgais rudens,kad viss,ko mana sirds spēj samīļot ir tepat,istabā. Vēl pēdējā sāls pile pār vaigu nolija,jo ir tikai  žēl šo zudušo darbu. Šo centienu,jo neviens par to neuzzinās un neviens vairs nejutīs šo milzīgo sajūtu kopu,ko gribēju es dāvināt. Šos siltos vārdus,kuri stundām nāca klāt manai leksikai. Līdzīgi kā cilvēks raksta gadiem mūža darbu un piespiežot ''dzēst'', to neviens nekad neizlasīs. Taču ja zini,ka rakstīji zīmes debesīs bezgalīgi un turējies pretīm vējam un sauci,lai neizdzēš tās,tad nu ,kad tas norimis Tu meklē krītošas zvaigznes,kas šīs zīmes izmainīs un neļaus nonākt gala mērķī. Jo kāda jēga. Tāpat fotogrāfijas pēc gadiem daudziem izbalēs un aizslēdzot sevi tām krāsas nepiešķirt.

Svarīgi tagad liekas pašai zināt kā bija un ko jutu. Nojautas saloku un nolieku blakām vasaras drēbēm. Nākamajam gadam ne, pavasarim,kad šķirošu skapi un metīšu tās laukā,kopā ar nojautu sainīti.

Iziešu ielās un skat kā viss skan, cik skaistu skatienu lietus līst pāri pasaulei. Zīmigu skatienu. Tos es pazīstu.

Sakiet ,ja ir kas sakāms,palūdziet,ja ir kas lūdzams. Izmetiet,ja nav kur pielietot. Izejiet laukā un sajūtiet lapas kā lietu birstam pāri jūtu galvām. Mīliet nākotni,nevis pagātni.